Vitra Design Museum piedāvā jaunu, visaptverošu publikāciju par slaveno arhitektu Louis Kahn - The Power of Architecture

Vitra Design Museum offers a new, comprehensive publication about the famous architect

Louis Kahn - The Power of Architecture

Amerikāņu arhitekts Louis Kahn (1901.-1974) tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta būvniecības lielākajiem meistariem. Ar sarežģītām telpiskām kompzīcijām, stihisku formālo leksiku un horeogrāfisku gaismas izmantošanu, Kahn radīja arhaiski skaistas ēkas un spēcīgu, universālu simbolismu.

Viņa slavenāko darbu vidū ir Salk institūts La Jolla, Kalifornijā (1959.-1965.), Kimbell mākslas muzejs Fort Worth, Teksasā (1966.-1972.), Indijas Menedžmenta institūts Ahmedabadā (1962.-1974.) un Nacionālās Asamblejas ēka Dakā, Bangladešā (1962.-1983.). The Power of Architecture kā divdesmit gadu laikā pirmā, visaptverošā publikācija par Louis Kahn demonstrē visus viņa svarīgākos projektus. Kahn ekspertu akadēmiskajās esejās  tiek apspriesti iedevesmas avoti, kontekstuālais fons un viņa darbu ietekmes, atspoguļojot šībrīža izpētes statusu par šo tēmu.

Autoru vidū ir tādi atzīti mākslas un arhitektūras vēsturnieki kā Stanislaus von Moos, William J. R. Curtis, Eeva-Liisa Pelkonen un Neil Levine. Tēmu vidū ir Kahn pioniera loma cementa būvniecībā, fantastiski urbānie plāni viņa dzimtajai pilsētai Filadelfijai, viņa gadi Jēlas Universitātē, ideju apmaiņa ar Josef Albers, kā arī viņa nozīmīgums Dienvidaustrumu Āzijas arhitektūrā.

Ekstensīvā ilustrētā biogrāfija nodrošina daudz jaunu faktu un ieskatu Louis Kahn dzīvē un darbos. Intervijas ar tādiem vadošajiem arhitektiem kā Frank Gehry, Renzo Piano, Peter Zumthor un Sou Fujimoto uzsver Kahn nozīmīgumu šodienas arhitektūras diskursā.

Plašais darbu katalogs ietver oriģinālos zīmējumus un arhitektūras modeļus no Kahn arhīva, no kuriem daudzi pirmoreiz tiek piedāvāti augstas kvalitātes attēlos.

Publikāciju vēl vairāk paplašina Kahn ceļojumu zīmējumu portfolio, kā arī Thomas Florschuetz fotogrāfijas, kas piedāvā pilnīgi jaunu skatu uz Salk Institute un Indijas Menedžementa institūtu.

The American architect Louis Kahn (1901-1974) is regarded as one of the great master builders of the twentieth century. With complex spatial compositions, an elemental formal vocabulary and a choreographic mastery of light, Kahn created buildings of archaic beauty and powerful universal symbolism.

Numbering among his most important works are the Salk Institute in La Jolla, California (1959- 65), the Kimbell Art Museum in Fort Worth, Texas (1966-72), the Indian Institute of Management in Ahmedabad (1962-74) and the National Assembly Building in Dhaka, Bangladesh (1962-83). As the first comprehensive publication on this architect in twenty years, the book Louis Kahn – The Power of Architecture presents all of his important projects. In scholarly essays by prominent experts on Kahn, the inspirational sources, contextual background and influences of his work are discussed, reflecting the current status of research on this subject.

Among the authors are such renowned art and architectural historians as Stanislaus von Moos, William J. R. Curtis, Eeva-Liisa Pelkonen and Neil Levine. The topics include Kahn’s pioneering role in concrete construction, the visionary urban plans for his home city of Philadelphia, his years at Yale University, the exchange of ideas with Josef Albers, and his importance for modern architecture in Southeast Asia.

 An expansive illustrated biography provides many new facts and insights about the life and work of Louis Kahn. In interviews, leading architects such as Frank Gehry, Renzo Piano, Peter Zumthor and Sou Fujimoto emphasize Kahn’s significance in today’s architectural discourse. An extensive catalogue of works features original drawings and architectural models from the Kahn archive, many of which are presented with highquality images for the first time.

The compendium is further augmented by a portfolio of Kahn’s travel drawings as well as photographs by Thomas Florschuetz, which offer completely new views of the

Salk Institute and the Indian Institute of Management.        

Jauna, Le Corbusier veltīta grāmata

A new book dedicated to Le Corbusier

Charles-Édouard Jeanneret, kurš labāk pazīstams ar pseidonīmu Le Corbusier (1887.-1965.) bija arhitekts, dizainers, urbānists un rakstnieks, kurš šobrīd pazīstams kā viens no modernās arhitektūras pionieriem. Dzimis Šveicē, Le Corbusier kļuva par Francijas pilsoni 1930. gadā. Le Corbusier piecdesmit gadus ilgās karjeras laikā viņa projektētās ēkas ir tikušas uzceltas gan Eiropā, gan Indijā un Amerikā.

Le Corbusier atstātais mantojums ir apbrīnojami daudzveidīgs un nozīmīgs. Tā kā līdz šim plašākais, publicētais pētījums ir  Willy Boesiger grāmata “Oeuvre Complète”, kas pārsvarā koncentrējas uz Le Corbusier arhitektūru, tad jaunā grāmata “Le Corbusier. Furniture and interiors 1905-1965” sniedz pilnīgu pārskatu komplektā ar darbu sarakstu un esejām. Arthur Rüegg ir veltījis desmit gadus šī apjomīgā darba veidošanai, kā arī kopš 1998. gada darbojies Le Corbusier fonda paspārnē.

Šajā grāmatā aplūkojami aptveni 340 objekti, no kuriem daži tapuši, sadarbojoties ar Pierre Jeanneret un Charlotte Perriand. Liela daļa no tiem joprojām tiek ražoti kompānijā Cassina. Sākotnējā perioda dizains (sākot no 1906. gada) ir mazāk pazīstams, bet tam seko leģendārie 1920.-1930.gadu projekti, ar LC2 un LC4 priekšgalā. Atmetot dekoratīvo mākslu un koncentrējoties uz industriālu racionālismu, Le Corbusier mēbeles pēc 1940. gada pieņem absolūta minimisma veidolu. Piemēram, soliņš koka kastes formā, kurš tika izgatavots Cabanon.

Lai radītu labāku Le Corbusier mēbeļu un interjeru izpratni, Arthur Rüegg piedāvā svarīgāko terminu definīcijas: Tipa objekts apzīmē objektus, kas izpilda pamatfunkcijas. Formām būtu pastāvīgi jāattīstās, jo mērķis ir aizvietot tradicionālos mēbeļu veidus ar universāli pielietojamām tipa-mēbelēm. Termins Gesamtkunstwerk apraksta objektu izvietojumu kopīgā veidolā, kas nav loģisks ansablis, bet gan atsevišķu objektu kolāža.

Lai iegūtu priekšstatu par Le Corbusier dizaina rašanās fonu, ir vērts aplūkot viņa paša mājokļu iekārtojumu. Dažādu objektu kombinācijas liek sajust to īpašnieka svarīgāko dzīves mirkļu tuvumu.
Turklāt jāņem vērā, ka Le Corbusier vienmēr izmantoja savu māju kā laboratoriju analīzei, kā arī dažādu iekārtojumu un objektu izmēģināšanai.

Arthur Rüegg grāmata Le Corbusier. Furniture and interiors 1905-1965, Scheidegger&Spiess, Cīrihe, 2012

www.scheidegger-spiess.ch

  

Charles-Édouard Jeanneret (1887-1965) who is better known with the pseudonym Le Corbusier was an architect, designer, urbanist and writer who is known as one of the pioneers of modern architecture. Born in Switzerland Le Corbusier became a citizen of France in 1930. During the 50 years of Le Corbusier’s career, his buildings have been built throughout Europe, India and America.

Le Corbusier has bequeathed us with a very diverse oeuvre. As up till now the biggest published research has been Willy Boessinger’s “Oeuvre Complète” that mostly concentrates on Le Corbusier’s architecture, the new book “Le Corbusier. Furniture and interiors 1905-1965” gives a complete overview together with a list of works and essays. Arthur Rüegg has dedicated ten years to creating this extensive research and has been working with Le Corbusier Foundation since 1998.

The book presents around 340 objects, some created in collaboration with Pierre Jeanneret and Charlotte Perriand, a number of them are still in production today at Cassina. The designs from the earlier period (from 1906 onwards) are lesser known, but they are followed by the legendary designs of 1920’s-1930’s with LC2 and LC4 leading the way. By breaking the ties with decorative arts and concentrating on industrial rationalism, the furniture of Le Courbusier after 1940 employs absolute minimism. For example, the stool in the form of a wooden box for Cabanon.

To create a better understanding of Le Corbusier’s furniture and interiors, Arthur Rüegg offers definitions of the key terms: Type-object refers to objects that fulfil basic functions. Forms should be subject to continuous development, whereby the aim is to replace traditional types of furniture with universally applicable type-furniture. The term Gesamtkunstwerk describes the arrangement of objects into an overall image, whereby this is not a coherent ensemble that has been thought through down to the smallest detail but a collage of stand-alone products.

Against the backdrop of his design work, it is also worth taking a look at how Le Corbusier decorated his own homes. Combinations of various objects give a feeling of the proximity of their owner’s key moments in life. Plus it’s important to remember that Le Corbussier used his own home as a laboratory for analysis and for trials of various interiors and objects.

Arthur Rüegg - Le Corbusier. Furniture and interiors 1905-1965, Scheidegger&Spiess, Zurich, 2012

 www.scheidegger-spiess.ch

Reinholds Šmēlings - Raņķa dambja 1 ēkas arhitekts

Reinhold Schmaeling - the architect of the building in Raņķa dambis 1.

Jauno xcelsior dizaina centru un bijušo skolas ēku Raņķa dambī 1 projektējis slavenais arhitekts Reinholds Šmēlings.

Dzimis 1840. gadā, viņš bija Rīgas pilsētas arhitekts 36 gadus (no 1879.-1915. gadam).

Iegūstot pamatizglītību kādā privātskolā, Šmēlings sākotnēji studēja mašīnbūvi Sanktpēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā, bet, paralēli mācoties zīmēt Mākslas akadēmijā, atklāja savu kaislību pret mākslu un 1858. gadā iestājās Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļā.

Paralēli Šmēlings strādāja arī pie profesora Ludviga Bonšeta, kurš ir projektējios Rīgas pilsētas pirmo teātri (tagadējo Latvijas Nacionālo operu).

1868. gadā absolvējot Mākslas akadēmiju, Šmēlings saņēma zelta medaļu, kas nodrošināja viņam iespēju studēt arhitektūru Vācijā, Itālijā un Francijā, un pēc tam viņš strādājis gan Sanktpēterburgā, gan Krimā.

1879. gadā Reinholds Šmēlings atgriezās savā dzimtajā pilsētā, jo saņēma uzaicinājumu kļūt par Rīgas pilsētas arhitektu, savas karjeras gaitā sadarbojoties ar tādiem arhitektiem kā Leopoldu Rīmeru, Rūdolfu Todi, Borisu for Boku, Nikolaju Nordu un Gotfrīdu Kronu.

Ķeroties pie Rīgas pilsētas attīstības plāna izstrādes, Šmēlings izveidoja speciālu komisiju, kurā darbojās arī pilsētas inženieris Ādolfs Agate, pilsētas mērnieks Rihards Štegmanis un būvinspektors-arhitekts Oskars Bārs. Viens no lielākajiem soļiem progresa virzienā Šmēlinga laikā bija 1880.-1883. gadā veiktais Rīgas ģeodēziskais uzmērījums, kas palīdzēja izveidot jaunu pilsētas plānu.

Tā kā Rīgas pilsētas arhitekta galvenais uzdevums bija nodrošināt projektus par pilsētas līdzekļiem celtām būvēm, R. Šmelings ir veidojis ļoti daudz publisko ēku, kurās lieliski atspoguļojas viņa perfektās, Itālijā apgūtās zināšanas renesanses formu valodā.

Viens no Šmēlinga pirmajiem projektiem Rīgā bija zirgu pasta stacijas ēka Stabu ielā 42. Arī ēka Dzirnavu ielā 60, kur tagad atrodas Rīgas pilsētas arhitekta biroja telpas, ir Šmēlinga projekts, un viņš pats tur arī ir dzīvojis.

Šmēlinga iemīļotais, īpatnējais sarkano ķieģeļu stils bieži tiek dēvēts arī par 'kroņa stilu' vai 'kroņa arhitektūru'.

Viens no arhitekta svarīgākajiem projektiem ir Rīgas pilsētas pirmā teātra (LNO) atjaunošana pēc 1882. gada ugunsgrēka. Sākotnēji bija plānots mainīt arī ēkas ārējo izskatu, bet beigu beigās pārmaiņas skāra tikai iekštelpas. Tika izveidots moderns inženiertehniskais aprīkojums, gāzes apgaismošanu nomaina elektrība, bet telpas dekorus veidoja tēlnieks Augusts Folcs.

19. gadsimta neorenesanses stila skolu ēkas ieņem svarīgu lomu R. Šmēlinga darbībā, lai arī īstais skolu būvniecības bums sākās 20. gadsimta sākumā. Tieši šajā aktivitātes periodā – 1910.-1911. gadā top arī projekts skolai Raņķa dambī 1. Daudzas no šīm skolas ēkām arī veidotas tā laika populārajā stilistikā ar kontrastējošu fasādi, kas veidota no sarkaniem ķieģeļiem un gaiša apmetuma.

R. Šmēlings arī ir projektējis daudz slimnīcu, tai skaitā veidojot papildinājumus Rīgas 1. slimnīcai un izveidojot iespaidīgo Rīgas pilsētas 2. slimnīcu (tagadējo Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu).

Reinholda Šmēlinga jūgendstila arhitektūra (ar tik tipisko 'ķieģeļu stilu' un sarkani balto toņu kontrastu) ir izveidojusi lielu daļu no Rīgas iedzīvotājiem tik tuvajām ēkām (piemēram, arī Vidzemes un Āgenskalna tirgi un Rīgas Krievu Drāmas teātris ir veidoti pēc Šmēlinga projekta), tādējādi pasvītrojot šī Rīgas pilsētas arhitekta neatsveramo devumu pilsētas attīstībā.

Daļa no Šmēlinga zīmējumiem, glabājas Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas muzejā, bet daļu ir iespējams aplūkot arī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Izmantotā literatūra: J. Krastiņš - Reinholds Šmēlings

The previous school building in Raņķa dambis 1 is designed by the famous architect Reinhold Schmaeling.

Born in 1840 he was the Riga city architect for 36 years (from 1879-1915).

Obtaining basic education in a private school, Schmaeling originally studied mechanic engineering in the St. Petersburg Technology institute, but by also learning to draw at the Arts academy, he discovered his passion for art and in 1858 he joined the Architecture department of the Arts academy.

At the same time he was studying under the professor Ludwig Bonchet who has designed the Riga City First Theater (the current Latvian National Opera).

Graduating from the Arts Academy in 1868, Schmaeling received a golden medal that provided him with a possibility to study architecture in Germany, Italy and France, afterwards he worked in both St. Petersburg and Crimea.

In 1879 Reinhold Schmaeling returned to his native city because he received an invitation to become the city architect and during his career he collaborated with such architects as Leopold Riemer, Rudolph Tode, Boris von Bock, Nikolai Nord and Gottfriedt Croon.

Once Schmaeling got around to creating Riga city development plan, he created a special committee, which included the city engineer Adolph Agthe, city land surveyor Richard Stegmann and construction supervisor – architect Oscar Bahr. One of the biggest steps towards progress in Schmaeling's time was performing the 1880-1883 Riga geological survey, which helped to create a new city plan.

As the main objective of the Riga city architect was to provide projects for buildings that are built from the city's funding, R. Schmaeling has created a lot of public buildings, which perfectly represent how in Italy he gained a perfect knowledge of the language of renaissance shapes.

One of Schmaeling's first projects in Riga was the building for the post house in Stabu street 42. Also the building in Dzirnavu street 60 – the current location of the Riga city architect's office - is Schmaeling's design and he has also lived there himself.

Schmaeling's favorite, specific red brick style is often referred to as the “crown style” or “crown architecture”. And one of the architect's most important projects was the renovation of Riga City First theater (Latvian National Opera) after the fire in 1882. At first it was planned to also change the exterior of the building, but in the end the changes only affected the interior. A modern engineering equipment was created, gas lightning was replaced by electricity, and the interior decors were made by the sculptor August Volz.

The 19^th century Neo-renaissance style school buildings take up a very important role in R. Schmaeling's work, even though the real school-building craze started in the beginning of the 20^th century. It was in this period of activity (1910-1911) that the project for the school in Raņķa dambis 1 was created. Many of these school buildings were created in the then popular style with a contrasting facade, which is made out of red bricks and light plastering.

R. Schmaeling has also designed many hospitals, including the additions to the First Riga hospital and the creation of the impressive Second Riga hospital (the current Pauls Stradiņš' Clinical University hospital).

Reinhold Schmaeling's Art Nouveau architecture (with the typical 'brick style' and the contrast of red and white) has created a big part of buildings that are very close to Riga's inhabitants (for example, also the Vidzemes and Āgenskalna markets and the Riga Russian Drama theater are created after Schmaeling's projects), thus underlining the architect's immense contribution to the city's development.

A part of Schmaeling's drawings can be seen in the St. Petersburg Art Academy's museum, but a part is also visible in the Museum of the History of Riga and Navigation.

 References: J. Krastiņš - Reinhold Schmaeling